Christus resurrexit!

Aicinām pieteikties dalībai Una Voce Polonia rīkotajā Sestajā liturģiskajā seminārā Ars Celebrandi 11.-18.07. 2019 Liheņā (Polija).

Tā ir vienreizējā iespēja satikt tradicionālo Romas liturģiju tās daudzveidībā un nopietnībā, piedaloties kā garīdznieki (celebrē vai mācas celebrēt) , mūziķi (dzied vai mācas dziedāt gregoriskos dziedājumus), ministranti (piekalpo un mācas piekalpot) vai ticīgā tauta (apmeklē dievkalpojumus un rekolekcijas).

Galvenā darba valoda ir poļu, bet ir  iespējams sazināties un mācīties arī citās  valodās (piemēram, ministrantu kursi notiek arī angliski).

Dalības maksa (ieskaitot dzīvošanu viesnīcā, ēdināšanu trīs reizes dienā, apmācību un grāmatu ar visas nedēļas dievkalpojumu tekstiem) ir 690 PLN, tas ir ap 160 EUR. Transporta izdevumi nav iekļauti.

Pieteikties var semināra vietnē pašiem (vai sagaidīt grupas maksājumu).

Pagājušā gada programma (šī gada programma būs līdzīga) ir apskatāma šeit.

Bildes no iepriekšējiem gada ir apskatāmas šeit, kā arī facebook.com profilā «Ars Celebrandi».

Par 2018. gada braucienu var izlasīt rakstā portālā katolis.lv.

Ja vēlaties saņemt vairāk informācijas – rakstiet uz adresi «dub at inbox.lv», mēs ar jums sazināsimies.

D. Feti (1589–1623) “Līdzība par pazaudēto drahmu” (Wikimedia Commons)

3. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 30. jūnijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Sv. Felicita un viņas septiņi dēli, mocekļi (breviary.net)

“Krietnu sievieti kurš atradīs? Augstāk par pērlēm viņas vērtība.” Ar šādiem vārdiem no Sakāmvārdu grāmatas sākas 10. jūlija Sv. Mises pirmais lasījums. Bet kalendārā lasām svētku nosaukumu “Ss. Septem Fratrum, Martyrum (Sv. septiņi brāļi, mocekļi)”. Var likties dīvaini, ka svētkos, kuros tiek pieminēti vīriešu dzimuma svētie – septiņi jaunekļi no Romas, lasījumam izraudzīta perikope (Sak. 31:10–31) no svēto sievu un atraitņu svētku formulāra. Taču viss kļūst saprotams, ja pievēršam uzmanību dienas Matutīna dievkalpojuma lasījumiem. Septiņu brāļu mocekļu svētku diena ir īpaši labs piemērs ciešajai saiknei, kāda tradicionālajā Romas ritā ir starp Sv. Misi un Kanonisko stundu dievkalpojumiem. Tā 4. un 5. lasījumā, kas veltīts pieminamo svēto dzīves aprakstam, lasām, ka ķeizara Marka Aurēlija (161.–180.) valdīšanas laikā mocekļa nāvē miruši septiņi svētās Felicitas dēli, kurus prefekts Publijs mēģināja piespiest upurēt elkiem, bet kad tas neizdevās, nodeva bendēm sodīšanai ar nāvi: Janvārijs ar pletnēm, bet Fēlikss un Filips ar nūjām sisti līdz nāvei, Silvāns nogrūsts no augstuma, Aleksandram, Vitālam un Marsiālam nocirstas galvas. Viņu māte Felicita nogalināta četrus mēnešus vēlāk (pēc Romas Martiroloģija –  23. novembrī).

Paši senākie avoti gan neliecina, ka viņi piederējuši pie vienas ģimenes, taču jau 5. gs. bija pazīstams stāsts par kristīgo atraitni Felicitu, kura daudzus pievērsusi ticībai un tā izraisījusi pagānu priesteru dusmas, kas viņu apsūdzējuši. Lai piespiestu viņu atkrist no ticības, tiesnesis draudēja nogalināt viņas dēlus, bet viņa bijusi nesatricināma un pat pamudinājusi savus dēlus izturēt mokas un nezaudēt ticību, lai nokļūtu debesīs. Daži autori uzskata, ka šī pēdējā detaļa vai pat vispār šo mocekļu piederība vienai ģimenei ir izdomāta pēc analoģijas ar Vecās Derības stāstu par brāļiem Makabejiem un viņu māti (2. Mak. 7). Interesanti, ka Romas breviārā šīs dienas 6. lasījums ir no Sv. Augustīna sprediķa mocekļu Makabeju svētkos (Sermo CCCI, de Sanctis). Savukārt pāvests Sv. Gregors I runā tieši par Romas mocekļu ģimeni kādā sprediķī, kas veltīts Sv. Felicitas piemiņai:

“(Felicita), kurai bija septiņi bērni, tādā mērā baidījās tos atstāt pēc sevis zemes virsū, kā citas mātes baidās savējos pārdzīvot. Viņa bija vairāk nekā mocekle, jo redzot savus mīļos bērnus nomocītus pašas acu priekšā, viņa savā ziņā bija mocekle katrā no viņiem. […] Viņa saņēma kroni ne tikai sev, bet arī par visiem saviem bērniem. […] Lai nokaunamies mēs, ka esam tik vāji tikumos iepretim šai moceklei, ka kaislības mūsu sirdīs aizvien vēl gūst virsroku pār ticību. Nereti viens izteikts vārds satricina mūsu prātus, mazākā pretišķība mūs dara mazdūšīgus vai provocē; bet viņas drosmīgo dvēseli nesatricināja ne mokas, ne nāve. Mēs raudam bez mitas, kad Dievs no mums atprasa mūsu bērnus, ko viņš mums uz laiku piešķīris, un viņa raudāja par saviem bērniem, ka tie nemirs par Kristu, bet priecājās, redzot tos tā mirstam.” (Tulkots pēc Rev. Alban Butler (1711–73). “The Lives of the Saints.” Vol. VII: July. 1866.)

Bet kā tad ar latviešu tautas ticējumu, ka lietaina Septiņu gulētāju diena (26. jūnijs, par ko jau agrāk šeit rakstīts) nozīmē lietainas arī turpmākās septiņas dienas, bet septiņu brāļu dienā (10. jūlijā) lietus nozīmē lietainas arī vēl septiņas nedēļas? Visticamāk pirms pārejas uz Gregora kalendāru jeb jauno stilu, kas Latvijā notika tikai pēc Krievijas impērijas sabrukuma, bija tikai viena šāda zīmīga diena (26. jūnijs). Kalendāram mainoties tā pārvērtās par 10. jūliju. Ne velti fokloras pierakstos visi ticējumi, kas min abas dienas, pierakstīti pēc 1. Pasaules kara, bet ir pierakstīti daži citi, kur tieši septiņas lietainās nedēļas saistītas ar Septiņiem gulētājiem.

Tiešām neparasta ir sagadīšanās, ka viduslaiku Rīgas arhidiecēzes kalendārā divi svētki, kas veltīti septiņiem svētajiem, ir savā starpā saistīti caur gadsimtus vēlāk veiktu kalendāra reformu. Turklāt Septiņus svētos no Efesas jeb Septiņus gulētājus Rīgas kalendārs piemin tieši mēnesi agrāk nekā Romas kalendārs. Kā radusies šī datumu atšķirība un vai tā raksturīga tikai Rīgai vai visai Livonijai, vai arī tā ir bijis vēl kaut kur Eiropā, – tas būtu interesanta pētījuma temats.

Sv. Mise Ogres Sv. Meinarda baznīcā, 2015. g.

7. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 28. jūlijā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Visas tautas, plaukšķiniet rokām, gavilējiet Kungam priecīgām balsīm. (Introits 7. svētd. pēc Vasarsvētkiem)

Nu jau otro gadu 15. augustā svētceļniekiem būs iespēja Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkos piedalīties dziedātā Sv. Misē tradicionālajā Romas ritā (organizē asociācija Una Voce Latvija). Dievkalpojums notiks Aglonas bazilikā plkst. 8:00 no rīta apakšējā baznīcā (kriptā). Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi ar gregoriskajiem dziedājumiem. Reportāža par šādu Misi pērngad bija publicēta šajā vietnē. Uz tikšanos Aglonā.

“Kristus dziedina kurlmēmo” (breviary.net)

11. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 25. augustā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Viņš visu ir labi darījis, viņš kurlus dara dzirdīgus un mēmus runājošus. (no dienas evaņģēlija – Mk. 7:37)

C. F. Obermann (1823.–1910.) “Kristus atdzīvina atraitnes dēlu” (Wikimedia Commons)

15. svētdienā pēc Vasarsvētkiem, 22. septembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal internetā pieejama WikiMissa – vietne ar adresēm un laikiem, kur un kad iespējams apmeklēt Sv. Misi tradicionālajā latīņu ritā dažādās pasaules valstīs. Šāda informācija var lieti noderēt ceļojumu laikā. Tā kā vietne tikai nesen atsākusi darbu, iespējams, ka visa informācija vēl nav atjaunināta un atbilst 2015. g. gada stāvoklim. Tas atkarīgs no attiecīgās vietas ticīgo pūlēm. Galvenās lapas apakšā redzams, par kuriem reģioniem informācija nesen aktualizēta. Vietnes veidotājs ir francūzis, tāpēc arī attiecīgi veidots noformējums. Dažās pilsētās ir norādes arī uz Austrumu rita katoļu dievkalpojumiem. Un arī Latvija vietnē ir pārstāvēta.

Huberts un Jans van Eiki. Kristus Karalis. Ģentes altāra fragments (ap 1430. g.)

Kristus Karaļa svētkos, t. i. oktobra pēdējā svētdienā, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Par šo svētku iedibināšanu un dievkalpojuma tekstiem šajā vietnē varēja lasīt jau 2015. gadā. Šo svētku ieviešanas vēsturiskie un teoloģiskie aspekti apskatīti vēlākā publikācijā.

Oktobra pēdējā nedēļas nogalē Romā norisinājās kārtējā Starptautiskās Federācijas Una Voce (FIUV) Ģenerālā asambleja, kura jau trešo reizi tika rīkota reizē ar ikgadējo svētceļojumu Populus Summorum Pontificum. Piedāvājam lasītājiem reportāžu no Romas. Vairāk informācijas itāliski kopā ar kan. br. E. Tabakoviča, OSA, fotogrāfijām var gūt vietnē Messa in latino (paldies tās veidotājiem).

Konference. Svētceļojuma pirmā diena, 25. oktobris, iesākās, kā jau ierasts, ar konferenci augstskolā Augustinianum, ko rīkoja ietekmīgā franču ticīgo organizācija Paix liturgique, kura pēdējos gados sekmīgi izvērsusi darbību tradicionālās Mises labā arī ārpus Francijas. Konferences mērķis ir kalpot par ikgadēju domu un pieredzes apmaiņas forumu “tradicionālajiem” katoļiem no dažādām zemēm.

Ruben Angel Pereto Rivas (foto Monika Rheinschmitt (Pro Missa Tridentina))

Profesors Rubens Anhels Pereto Rivass, teologs un patrologs no Argentīnas, savā referātā aplūkoja tradicionālā Romas rita kulturālos aspektus, parādot kā tas ir licis pamatus kristīgajai civilizācijai un izveidojis to tādu, kādu to pazīstam un mīlam, ilustrējot savu tēzi ar piemēriem no pasaules daiļliteratūras. Referents uzsvēra arī tradicionālā rita spēju aizskart arī tādu cilvēku sirdis, kuri stāv tālu no Baznīcas dzīves, un minēja vairākas pazīstamas personības (piem. franču dzejnieks Klodēls), kuru pievēršanos katoliskajai ticībai vai atgriešanos pie tās veicināja tieši saskarsme ar dievkalpojumiem šajā ritā. No senākas vēstures prof. Pereto minēja 5. gs. notikumu Menorkas salā, kad – saskaņā ar vietējā bīskapa Sevēra stāstīto – turienes ebreji pievērsās ticībai, dzirdot psalmu dziedāšanu, sagaidot Sv. Stefana relikviju ierašanos. Plānots iztulkot un šeit publicēt visu referāta tekstu.

João Silveira (foto Monika Rheinschmitt (Pro Missa Tridentina))

Otrais referents, Paix liturgique pārstāvis Dr. Žuans Silveira no Portugāles pievērsās nereti izteiktajam viedoklim, ka tradicionālā Sv. Mise ir elitāra un saistoša tikai šauram kulturāli priviliģētu ļaužu lokam, vai vismaz ka tā iederas tikai Rietumu zemēs, vai pat tikai Eiropā. Bet ne vienmēr tāds uzskats ir bijis, un arī tagad tas neatbilst patiesībai. Referents sniedza piemērus no saviem ceļojumiem, kuros devies, lai Paix liturgique uzdevumā palīdzētu ticīgajiem dažādās zemēs padarīt pieejamu tradicionālo Sv. Misi. Tā Angolas, bijušās portugāļu kolonijas, galvaspilsētā Luandā viņš ticies ar diviem prāvestiem, kuriem nebija nekādas pieredzes ar tradicionālo Misi, bet kuri izrādīja lielu interesi. Tur arī bija izveidojušās ieinteresēto ticīgo grupas. Arī arhibīskaps sirsnīgi uzņēma Paix liturgique pārstāvi, pažēlojās par nejēdzībām jaunās Mises kārtības lietošanā, kā arī apsolīja nozīmēt jaunizveidotajai ticīgo grupai dievnamu, kur svinēt tradicionālo Misi.

Citāds bija Dr. Silveiras stāsts par viņa “misiju” Panamā. Arī tur īsā laikā organizējās stabila ticīgo grupa un uzsākts turēt tradicionālās Mises, taču bīskaps, to uzzinājis, aizliedzis un uz ticīgo lūgumiem nav reaģējis.

Apmeklējot Dienvidkoreju, referents tur sastapis diezgan lielu ticīgo grupu, taču Sv. Mise viņiem tur ir tikai reizi mēnesī un tālu no pilsētas centra. Korejiešu priesteru vidū izplatīts aizspriedums, ka tradicionālā Mise interesē tikai dažus reliģiskos ordeņus, kā arī par latīņu valodas nesaprotamību Āzijas valstī.

Portugālei piederošajās Azoru salās Paix liturgique bija sagādājis priesteri, kas turētu Mises Sanmigelas salā, kā arī organizētu dažas konferences. Diemžēl turienes bīskaps pretlikumīgā kārtā aizliedzis tradicionālo Misi turēt salas baznīcās, pat neizmantotās, spiežot minēto grupu izmantot citas telpas.

Ar līdzīgām grūtībām ticīgie saskaras Peru galvaspilsētā Limā. Tur tradicionālo ticīgo grupa ir skatā ap simtu cilvēku, un Dievs tai ir devis divus paaicinājumus uz priesterību Kristus Karaļa institūtam. Līdz ar jaunā arhibīskapa nākšanu pie varas Sv. Mise grupai pieejama vairs tikai reizi mēnesī. Tomēr Peru ir daudz ieinteresētu ticīgo un darbojas arī tradicionālā rita reliģiskie institūti.

Citā bijušajā Portugāles kolonijā Mozambikā nekas līdz šim nebija zināms par tradionālās Mises esamību. Referentam bija izdevība kādā draudzē iemācīt jaunajiem koristiem gregorisko dziedājumu pamatus. Kāds turienes jezuītu priesteris savukārt izteica vēlēšanos iemācīties turēt tradicionālo Misi. Arī kādā Mozambikas seminārā pēc tikšanās rektors izrādīja interesi iemācīt topošajiem priesteriem kalpot tradicionālajā Romas rita formā. Referents rezultātā guva pārliecību, ka Āfrika ir atvērtāka katoliskajai tradīcijai nekā Eiropa, kuru pakāpeniska ticības zaudēšana ved pretī bojāejai. Tādējādi tradīcijas nākotne drīzāk saskatāma zemēs, kur ir vairāk atvērtības pārdabiskajai dzīvei.

J. Zuhlsdorf (foto Monika Rheinschmitt (Pro Missa Tridentina))

Amerikāņu priesteris Džons Zūlsdorfs ir plaši pazīstams ar savu interneta apustulātu “What does the prayer really say” (https://wdtprs.com/). Viņš iepazīstināja ar savas dzīves ceļu, kā būdams luterānis jau jaunībā nonācis pie katoliskās ticības, pēcāk – pie tradicionālā Romas rita, kā arī pieredzi evaņģelizācijas darbā interneta vidē. Tieši būdams Romā 90. gadu sākumā un redzēdams teoloģiski neadekvātos liturģisko tekstu tulkojumus angļu valodā, viņš sāka veidot pats savus precīzākus tulkojumus un plašākus komentārus jaunās misāles lūgšanu tekstiem un sākot ar 2005. g. publicēt tos internetā. Turpat pr. Zūlsdorfs komentē arī aktuālus notikumus Baznīcas dzīvē, kā arī atbild uz lasītāju – priesteru, semināristu un laju – jautājumiem. Ne viens vien jaunais priesteris ir atzinies, ka šī interneta lapa palīdzējusi rasties un pastāvēt viņa paaicinājumam uz garīgo kārtu, tajā skaitā – derīgie padomi, kā ar tradicionāliem uzskatiem izdzīvot modernistu varā esošā seminārā.

Priestera Dž. Zūlsdorfa paša dzīvē pirmais solis uz konversiju bija saskare ar klasisko Baznīcas mūziku (Mocarts), kas – kopā ar gregoriskajiem dziedājumiem – vēl regulāri bija dzirdama kādā draudzē Minneapolē, tiesa – Sv. Mise pēc jaunās kartības, bet svētdienas Vesperes vēl tradicionālās. Tālāk – latīņu valodas studijas, kontakti ar prāvestu, kurš aizvien vēl kalpoja pie tradicionāli iekārtota altāra versus orientem. Tad – konversija, paaicinājums, atskaitīšana no diviem ASV semināriem (par pārāk tradicionāliem uzskatiem), seminārs Romā un – vēl pirms ordinācijas 1992. g. – iesaistīšanās Pāvesta komisijas Ecclesia Dei darbā.

Natalia Sanmartin Fenollera (Agencia Literaria Dos Passos (twitter))

Konferencē uzstājās žurnāliste – biznesa avīzes Cinco Dias komentētāja – Natālija Sanmartina Fenoljera, kura nule guvusi ievērību arī kā rakstniece ar savu romānu “Primas jaunkundzes atmoda” (par to intervija angliski, vēl otra), kura darbība norisinās kādā ciemā, kurš izaudzis ap klosteri un kura iedzīvotāji pieteikuši sava veida karu mūsdienu pasaules necilvēcīgajiem un nekristīgajiem aspektiem. Viņa stāstīja par to kā romānu sākusi rakstīt pēc tam, kad pati atklājusi katolisko tradīciju. Autore uzsvēra, ka mūsdienās pat daudzi katoļi vairs nesaprot, kas ir upuris. Ja vēlākais kardināls Ņūmens savulaik piedzīvoja, kā kāda anglikāņu kundze šausminājās par priesteri, kurš, lūk, Oksfordā ik rītu “pienes upuri”, tad tagad diez vai kādam tas ienāktu prātā apmeklējot jauno Misi.

Konferences noslēgumā Paix liturgique prezidents Kristiāns Markāns atzīmēja progresu tradicionālās Sv. Mises pieejamībā pasaulē: pērn 90 valstīs, šogad jau 97. Baznīca visdzīvīgākā esot Āfrikā un Āzijā un ap 2050. g. jau puse katoļu varētu būt āfrikāņi. Āfrikā modernisms ir ticis uzspiests neokoloniālisma garā, kā atpalikušai nomalei, kurai jāpiegādā “modernie sasniegumi” gan morāles, gan liturģijas laukā, nereti ticīgajiem uzspiežot samākslotus rituālus, piem.,  ar “liturģiskām dejām”, it kā āfrikāņi nebūtu spējīgi uz klusu apceri un pielūgsmi. Taču pateicoties internetam arī šajā kontinentā ticīgie atklāj tradicionālā rita esamību. Nākamā šāda konference Romā paredzēta 2020. g. februārī. Runātājs kā ceļavārdus atgādināja Sv. Žannas D’Arkas teikto: Ja cīnāmies par labu lietu, Dievs dos uzvaru.

Dievkalpojumi. Daudzie Romas dievnami deva Ģenerālās asamblejas un svētceļojuma dalībniekiem pa pilnam iespēju individuālai lūgšanai, taču bija arī vairāki kopīgi dievkalpojumi. Pirmais no tiem sekoja konferencei – Krusta ceļš baznīcā San Luigi dei Francesi, ko vadīja Labā Gana institūta priesteri.

Sv. Mise Panteonā

Pēc Krusta ceļa ticīgie devās uz Panteonu – ēku, kuru Senās Romas laikos cēla kā visu dievu templi, bet kura viduslaikos kļuva par baznīcu Sancta Maria ad Martyres, kur notika svinīga Sv. Mise, kurā kalpoja premonstriešu kanoniķi no Gödöllő abatijas Ungārijā (celebrants – pr. Ervins Kovāčs, kuram arī zināmi nopelni tradicionālās Mises atjaunošanā Lietuvā). Šie kanoniķi nodrošina arī regulāru tradicionālo Misi Budapeštas Sv. Miķeļa baznīcā, no kurienes bija ieradies arī koris, kurš dziedāja šajā dievkalpojumā. Dievkalpojuma dalībnieku vidū bija arī Ungārijas vēstnieks pie Sv. Krēsla un Suverēnā Maltas militārā ordeņa Eduards Habsburgs. Jāatzīmē, ka šajā dienā svētceļniekiem nācās saskarties ar “šķiru cīņu”, jo vairākas Itālijas transporta darbinieku arodbiedrības bija izsludinājušas streiku, kas daļēji paralizēja gan pilsētas, gan starppilsētu satiksmi (autobusus, tramvajus, vilcienus).

Sestdienas, 26. oktobra programma sākās ar euharistisko adorāciju baznīcā San Lorenzo in Damaso. No turienes dalībnieku procesija cauri pilsētai virzījās uz Vatikānu, kur Sv. Pētera bazilikā pie Katedras altāra notika svinīga Pontifikālmise, ko upurēja Frežisas un Tulonas (Francijā) bīskaps Dominiks Rē. Tika nolasīts Sv. Krēsla valsts sekretāra sūtīts apsveikums.

Svētdienā, 27. oktobrī, Kristus Karaļa svētkos Ģenerālās asamblejas delegātiem un svētceļniekiem bija iespēja apmeklēt Sv. Mises vairākās Romas baznīcās, kur tradicionālā Sv. Mise tiek turēta ik svētdienu. Baznīcā S. Trinità dei Pellegrini, kuru ekskluzīvi lieto tradicionālā rita personālā draudze, notika svinīga Pontifikālmise, kuru arī turēja bīskaps D. Rē, assistējot daudziem garīdzniekiem un mūkiem. Tie, kam bija jādodas prom no Romas agrāk, varēja piedalīties tradicionālajā svinīgajā Sv. Misē baznīcā Gesù e Maria in Corso.

Baznīcā S. Trinità dei Pellegrini pie tās vairākiem altāriem daudzajiem Romā sabraukušajiem priesteriem bija iespēja katru dienu indivduāli upurēt Sv. Mises savās intencijās.

FIUV Ģenerālā asambleja šogad sākās piektdienas vakarā pēc Mises Panteonā. Tur netālajā augustīniešu konventā notika grāmatas “The Case for Liturgical Restoration” prezentācija. Grāmata sastāv no ievada un 33 rakstiem (position papers), kuri apskata dažādus tradicionālās Sv. Mises aspektus (garīgums, valoda, lekcionārijs, komūnijas pieņemšana, ticīgo piedalīšanās veidi, jaunieši, misijas utml.) un izskaidro to, kas nepieredzējušam var likties pirmajā brīdī nesaprotams, parāda šīs dievkalpojuma formas noderīgumu mūsdienu pastorālajā un evaņģelizācijas darbā, kā arī atspēko dažādus pret to celtos iebildumus. Rakstus sastādījis speciālistu kolektīvs FIUV sekretāra Džozefa Šova vadībā un redakcijā. Šie raksti pieejami arī elektroniski angļu valodā. Pamazām top tulkojumi arī citās valodās.

Nākamajā dienā notika Ģenerālās asamblejas darba sēde, kurā tika pārvēlēta Federācijas Padome. Par prezidentu tika jau trešo reizi ievēlēts Felipe Alaniss Suaress no Meksikas. Tika apspriesti arī vairāki grozījumi statūtos. Piedalījās pārstāvji no Anglijas, Austrālijas, Čehijas, Francijas, Itālijas, Japānas, Kanādas, Latvijas, Meksikas, Nīderlandes, Polijas, Skotijas, Spānijas, Taivānas. Caur pilnvarojumi bija pārstāvētas arī nacionālās asociācijas no Čīles, Jaunzēlandes, Krievijas un Puertoriko.

Daudzas kvalitatīvas fotogrāfijas no 2019. g. Romas svētceļojuma un FIUV Ģenerālās asamblejas var atrast FIUV sekretāra Dž. Šova fotoalbumos, kas atspoguļo arī tradicionālo katoļu pasākumus Anglijā.

Liturģiskā gada pēdējā svētdienā, 24. novembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem.

Šīs dienas Matutīna 7.–9. lasījumos atrodam Sv. Hieronima komentāru dienas evaņģēlijam (Mt. 24:15–35):

“Tanī laikā Jēzus sacīja saviem mācekļiem: Kad jūs redzēsiet izpostīšanas negantību esam svētajā vietā, kā to pravietis Daniēls sacījis , – kas to lasa, lai saprot!” – un tā tālāk. Ja mūs mudina saprast, tas norāda, ka sacītajā ir noslēpums. Bet Daniēla grāmatā lasām šādi (9:27): “Un nedēļas vidū tiks atcelts kaujamais un ēdamais upuris; to vietā kā pirmās izvirzīsies postīšanas negantības, un proti – tik ilgi, kamēr iepriekš nolemtā iznīcināšana pārvelsies pāri arī pašai postīšanai un postītājiem.” Par to apustulis saka (2 Tes. 2:3,4), ka “jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, kas pretojas un sevi ceļ pārāku pār visu to, kas saucas Dievs un kas tiek pielūgts. Viņš pat ieņem vietu Dieva templī, dēvēdams sevi, it kā viņš būtu Dievs,” kura atnākšana ir saskaņā ar Sātana darbību un iznīcina un atdala no Dieva tos, kas viņu pieņēmuši.

To var saprast gan, ka runa ir vienkārši par Antikristu, vai par Cēzara tēlu, kuru Pilāts nolika Templī, vai par Adriāna jātnieka statuju, kura vēl šodien atrodas vissvētākajā vietā. Par negantību Vecās Derības rakstos sauc elku. Un piesaka “postīšanas”, jo tas ir novietots pamestā un izpostītā dievnamā. Kā postīšanas negantību var saprast arī jebkādu perversu mācību. Kad tādu ieraugām svētajā vietā, kas ir Baznīca, un tā izliekas esam dievišķa, mums jāmūk no Jūdejas uz kalniem, tas ir, no burta, kas nokauj, un no jūdu māņticības, un jātuvojas mūžīgajiem pakalniem, no kuriem brīnumaini mūs apgaismo Dievs, un mums jābūt mājā zem jumta, lai velna ugunīgās bultas mūs necaururbj, bet lai neņemam līdzi neko no iepriekšējās dzīvesvietas, nedz meklējam, kas palicis aiz mums, bet drīzāk lai sējam garīgo Rakstu laukā, lai no tā gūstam augļus, nedz arī ņemam otru apģērbu, kas apustuļiem bija liegts.

“Sakrālā mūzika, būdama svinīgās liturģijas integrāla sastāvdaļa, tās ietvaros kalpo vispārējam mērķim, kas ir Dieva gods un ticīgo svētdarīšana un celsme,”  tā 1903. gadā rakstīja pāvests Pijs X. Īpašības, kas ļauj pildīt šādu uzdevumu – kā turpat norādīja pāvests – vislielākajā mērā piemīt gregoriskajiem dziedājumiem, kuri ir neatņemama Romas rita sastāvdaļa, mantota no Baznīcas tēviem, un ir vienīgais mūzikas stils, kurš visos laikos ir atradis vietu Baznīcas liturģiskajās grāmatās.

Trešdien, 11. decembrī ar starptautisku zinātnisko konferenci Latīņu valoda liturģijā: jā vai nē? Liturģiskās tradīcijas daudzveidība Baltijā savas pastāvēšanas desmitgadi atzīmē gregorisko dziedājumu ansamblis Schola Sancti Meinardi.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem – 2009. gada pavasarī grupa katoļticīgo Baznīcas mūzikas entuziastu nolēma apvienot spēkus, lai strādātu šī Baznīcas uzstādītā mērķa labā. Tajā laikā Katoliskajā Baznīcā Latvijā nebija neviena muzikāla kolektīva, kas koptu gregoriskos dziedājumus. Priesteri, noturot dievkalpojumus pēc “jaunās kārtības”, centās izpildīt minimālu viņiem paredzēto repertuāru (prefācijas, lūgšanas utml.), ar tradicionālo ritu viņi saskārās gandrīz vienīgi Mirušo oficija (“Ekzekviju”) dziedāšanas reizēs, bet draudžu kori retumis nodziedāja kādu atsevišķu pazīstamāku dziedājumu (piem. Tantum ergo).

Iedvesma šāda darba uzsākšanai tika smelta pie brāļu tautas Lietuvā, kur jau 90. gados sāka dibināt gregorikas scholas, bet kopš tūkstošgades mijas vasarās notika kursu un rekolekciju nedēļa Ad fontes, Žemaitijas mietiņā Kražos pulcējot dažus desmitus Baznīcas mūzikas profesionāļu un entuziastu. Gribējās arī Latvijā ko tādu. Tāpēc 2006. gada janvārī divu dienu gregorikas kursi tika sarīkoti Ogres draudzē Mindauga Kubiļus (Viļņas Universitāte) vadībā. Tādi tika turpināti – lietuviešu speciālistu vadībā – arī vairākus turpmākos gadus. 2008. gadā šādu kursu ietvaros tika noturēta pirmā tradicionālā Sv. Mise Ogres baznīcā. 2009. gadā šie kursi tika pārcelti uz Rīgu, kur to ietvaros pirmā tradicionālā Sv. Mise kopš liturģijas reformas ieviešanas notika Sv. Jēkaba katedrālē, piedaloties arī vairākiem garīdzniekiem un Rīgas Garīgā semināra audzēkņiem. Tieši pēc šī notikuma radās doma nodibināt stabilu kolektīvu, lai pastāvīgi koptu un atjaunotu gregoriskās dziedāšanas tradīciju Latvijā.

Entuziastu grupa Andra Amoliņa un Jāņa Kurševa vadībā paspārni atrada pr. Andreja Trapučkas tolaik vadītajā Rīgas Sāpju Dievmātes draudzē un pieņēma nosaukumu Schola Sancti Meinardi, tā pieminot bīskapu, kas Latvijā atveda tradicionālo Romas ritu un tā būtisku sastāvdaļu  – gregoriskos dziedājumus. Mainoties draudzes vadībai, schola atrada mājvietu Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā, kur vēl arvien bauda draudzes prāvesta bp. Andra Kravaļa viesmīlību un atbalstu. Ansambļa dalībnieki, rūpējoties par savu dziedāšanas iemaņu un dziedājumu garīgās izpratnes papildināšanu, ir gan paši vairākkārt apmeklējuši Ad fontes kursus Lietuvā, gan aicinājuši pie sevis Viļņas ansambļa Schola cantorum vilnensis speciālistus Romualdu Gražini, Jonu Vilimu, kā arī Adriju Čepaiti.

Sākotnēji schola dziedāja pēc uzaicinājuma dažādās draudzēs, kur Sv. Mise galvenokārt tika turēta pēc jaunās kārtības, bet apguva arī kanonisko stundu dziedājumus (Vesperes, Ekzekvijas, Tenebrae), kas vienmēr tika dziedāti Romas rita tradicionālajā formā. Lielās Ceturtdienas Tenebrae dievkalpojums 2018. un 2019. gadā Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā tika dziedāts kopā ar kamerkora Versija dziedātājiem, iekļaujot līdzās gregorikai arī vairākus renesanses un baroka polifonijas dziedājumus. Kopš 2018. gada beigām Schola Sancti Meinardi dzied ikmēneša tradicionālajā latīņu Misē Ogrē, kā arī Dievmātes svētkos 15. augustā Aglonā.

Tāds bija sākums (vienā no pirmajiem mēģinājumiem 2009. g. 11. jūnijā.)

Mēģinājums Aglonā 2018. g. 15. augustā (S. Kuzņecovas foto)

Sestdien, 14. decembrī, plkst. 17.30, Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā tiks dziedātas Vesperes tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem un polifoniju. Piedalīsies ansambļa Schola Sancti Meinardi un kora Versija dziedātāji.

Ogres Sv. Meinarda baznīca

Adventa ceturtajā svētdienā, 22. decembrī, plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Komentārs par šīs Mises tekstiem ir jau ticis publicēts šajā vietnē. Laipni lūdzam Ogrē.

“Tev būs svēto dienu svētīt”, lasām bauslībā. Pie svētās dienas svētīšanas neatņemami pieder arī Svētās Mises apmeklēšana, tāpēc loģiska ir arī Latvijas ticīgo vēlme, piedalīties tradicionālajā latīņu Sv. Misē īpaši svētdienās un obligātajos svētkos. Nule aizvadītais gadā Dieva žēlastība ir ļāvusi spert pirmo soli šīs vēlmes piepildīšanā kaut vienā draudzes baznīcā. Visa 2019. gada garumā Sv. Mise Romas rita tradicionālajā formā notiek Ogres Sv. Meinarda draudzes baznīcā katra mēneša ceturtajā ceturtdienā. Lai Dievs aizmaksā prāvestam K. Bojāram par viņa uzņēmību par spīti gadu nastai pašam noturēt šos dievkalpojumus! Diemžēl vēl nekur Latvijā tradicionālā Mise Romas ritā nav pieejama katru svētdienu vai visos lielajos svētkos.

Par Una Voce Latvija veikumu informēšanas un izglītības darbā uzskatāma piedalīšanās un finansiāls atbalsts starptautiskās zinātniskās konferences “Starptautiska zinātniska konference Latīņu valoda liturģijā: jā vai nē? Liturģiskās tradīcijas daudzveidība Baltijā” rīkošanā. Tā notika 11. decembrī LU Filozofijas un socioloģijas institūtā un ļāva iepazīties ar vairākiem pētījumiem par sakrālās valodas nozīmi kristietībā. Paldies visiem, kas ieguldīja darbu vai līdzekļus. Konference tika rīkota, atzīmējot “Schola Sancti Meinardi” desmit gadu darbību. Ansamblis konferences dalībniekiem nodziedāja dažus Adventa laika dziedājumus – viena no retajām reizēm, kad tas dziedāja ārpus katoļu dievkalpojuma ietvariem.

Otro reizi Aglonas bazilikā varēja notikt tradicionālā Sv. Mise Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētku ietvaros. Lai Viņas aizlūgumi pavada Una Voce Latvija darbību nule iesāktajā civilajā gadā!

Kristus dziedina spitālīgo (http://www.thesacredpage.com)

Pielūdziet Dievu, visi Viņa eņģeļi. Dzird un priecājas Siona, un līksmo Jūdas meitas.
(No Sv. Mises ievada dziesmas)

Trešajā svētdienā pēc Zvaigznes dienas (Adorate), 26. janvārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Tādējādi paradums ik mēnesi noturēt tradicionālās latīņu Mises Ogrē ieiet jau otrajā gadā. Priestera komentārs šīs Mises tekstiem jau ir bijis publicēts mūsu vietnē.

Par šīs dienas evaņģēlija lasījumu (Mt. 8:1–13) Matutīna lasījumos atrodams Sv. Hieronīma komentārs: “Kungs nokāpjot no kalna satika ļaužu pulku, jo tie nespēja pakāpties augstāk. Un pirmo Viņš sastapa spitālīgo; viņš savas slimības dēļ nevarēja uzklausīt tik daudzus Pestītāja vārdus. Un jāatzīmē, ka šo viņš dziedināja kā pirmo, kā otro – virsnieka dēlu, kā trešo  – Pētera sievasmāti. Ceturtajā reizē pie viņa atveda ļaunā gara apsēstos, kuru garus Viņš izdzina ar vārdu, kad arī izdziedināja visus, kas tur bija slimi. Un, lūk, spitālīgais atnācis pielūdza Viņu un uzrunāja. Ir pareizi, ka pēc sprediķošanas vai pamācīšanas ir izdevība parādīt zīmi, lai caur brīnuma spēku klausītājos nostiprinātu sprediķī dzirdēto. “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Kurš apelē pie gribas, par spējām nešaubās. “Un Jēzus, izstiepis savu roku, pieskārās viņam un sacīja: Es gribu, topi tīrs!” Kungam izstiepjot roku, spitālība uzreiz atkāpās. Tūlīt arī apdomā, cik pazemīga, bez viltus seko atbilde. Viņš teica: Ja gribi. Kungs atbild: Gribu. Viņš pirms tam jau bilst: Tu vari mani šķīstīt. Kungs uzreiz atsaka: “Topi šķīsts!” Ne tā kā daudzi no latīņiem domā, ka jāsavieno kopā un jālasa: “Gribu šķīstīt.” Bet jālasa atsevišķi, jo vispirms saka: “Gribu”, un tad pavēl: “Topi šķīsts!” “Un Jēzus sacīja viņam: Pielūko, ka tu par to nesaki nevienam”. Un patiesi – kāpēc vajadzēja ar vārdu noklusēt, kas taču miesā bija saskatāms? Tomēr: “Ej, parādies priesterim.” Vispirms tas ir pazemības dēļ, lai redzams, ka viņš parāda godu priesteru kārtai. Pēc tam, lai tie, redzot spitālīgo šķīstītu, vai nu ieticētu Pestītājam, vai arī nē. Ja ieticētu, tiktu pestīti, ja neticētu, būtu bez attaisnojuma. Un vienlaikus – lai neizskatītos, ko Viņam bieži pārmeta, ka Viņš pārkāpj likumu.”

Jēzus prezentācija Jeruzālemes svētnīcā (breviary.net)

Sestdien, 1. februārī, plkst. 17.30, Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā tiks dziedātas Vesperes tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem un polifoniju. Piedalīsies ansambļa Schola Sancti Meinardi un kora Versija dziedātāji. Tā kā Dievmātes Šķīstītšanās svētki (2. februāris) šogad iekrīt svētdienā, ir viena no retajām reizēm, kad šo svētku priekšvakarā tiek dziedātas to Pirmās Vesperes.

Tāpat kā 1. janvāris, arī 2. februāris ir reizē Kunga un Dievmātes svētki, un tāpat ar trim nosaukumiem: Dievmātes šķīstīšana, Kunga upurēšana jeb prezentācija, Sveču diena. Par šo svētku izcelsmi šajā vietnē varam izlasīt vairāk.

Vesperu dievkalpojumā psalmi ir tādi kā Dievmātes un citu svēto sieviešu svētkos (109., 112., 121., 126., 147.), savukārt tiem piekārtotās antifonas ir tādas pašas kā Ziemassvētku Oktāvas dienā (1. janvārī). To teksti nav ņemti no Sv. Rakstiem, bet gan ir rezultāts  Baznīcas teoloģiskajai apcerei par Dieva iemiesošanos, skaidrojot Vecās Derības stāstus Jaunās Derības un cilvēces atpestīšanas “ekonomijas” gaismā. Tādā veidā Baznīcas tēvu tradīcija skaidro gan Mozus ieraudzīto liesmojošo, bet nesadegošo ērkšķu krūmu tuksnesī (Izc. 1:3–5) kā Marijas nezūdošo jaunavību, gan karavadoņa Gideona pirmdzīvoto brīnumu ar zemē noklāto aunādu, kuras vilna bija pilna rasas, kamēr zeme apkārt sausa (Soģu 6:36–38), – kā Dievišķības nokāpšanu Marijas klēpī (vairāki viduslaiku Baznīcas dziedājumi starp Dievmātei veltītajiem epitetiem min “veldzes pilno Gideona aunādu” (“madens vellus Gedeonis“)). Pazīstami tēli ir arī Isaja celma atvase (Is. 11:1) un Jēkaba zvaigzne (Skaitļu 24:17), kuri tiek attiecināti uz Pestītāju pašu. Pašu svētku notikumu, kad bērns Jēzus tiek ienests svētnīcā, Baznīca saskata pravieša Malahija vārdos “Un tūlīt nāks savā svētnīcā Valdnieks, kuru jūs meklējat, un derības eņģelis, pēc kura jūs ilgojaties” (Mal. 3:1).   Dievkalpojuma kulminācija  – kā vienmēr Vesperēs – Dievmātes dziesma Magnificat (Lk. 1:46–55).

Priesteris Vladislavs Litaunieks (1909–1941) (oremus.lv)

Priestera-mocekļa Vladislava Litaunieka zīmē un viņa beatifikācijas nodomā šajā Aizgavēņa (Quinquagesima) svētdienā 23. februārī plkst. 12.00, Ogres Sv. Meinarda baznīcā notiks svētdienas Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā ar gregoriskajiem dziedājumiem. Piedalīsies ansamblis Schola Sancti Meinardi. Ogres baznīcā ir arī  apskatāma ceļojošā izstāde par pr. V. Litaunieka dzīvi un moceklību. Viņa beatifikācijas lietai veltīta īpaša interneta vietne – oremus.lv.

Zīmīgi, ka šī Sv. Mise notiks tajā pašā Romas rita formā, kurā celebrēja pats pr. V. Litaunieks un citi komunistu režīma nomocītie viņa amata brāļi.

Infomācija par Aizgavēņa svētdienas dievkalpojumu vēsturi un tekstiem atrodama agrākā rakstā, ir publicēts arī priestera sprediķis par apustuļa Pāvila vēstules lasījumu šajā Sv. Misē.

Simone Baschenis de Averara “Nāves deja” (1539. g.) (Messa in latino)

“Io sont la morte che porto corona
Sonte signora de ognia persona
Et cossi son fiera forte et dura
Che trapaso le porte et ultra le mura“

“Es esmu nāve un kroni nesu, pār cilvēku katru es valdniece esmu, un esmu tik varena, stipra un barga, ka vārti, nedz mūri no manis nesarga.” Ar šādiem vārdiem sākas kāds dzejolis, kas atrodams vienā no viduslaikos izplatītajiem “Nāves dejas” gleznojumiem, šajā gadījumā – 16.gs. freskā uz Sv. Vigīlija baznīcas sienas Pincolo Ziemeļitālijā (att.). Šodien tas skan kā pravietiska vārdu spēle, atsaucoties uz koronavīrusa izskatu elektronmikroskopa attēlā. Viduslaikos šādus mākslas darbus iedvesmoja Melnā nāve – mēra pandēmija 14. gs. vidū, kā arī dažādas citas pandēmijas. Cilvēce tādas ir pārdzīvojusi daudzas: mēris 6. gs. sākumā, tad 14. gs., 17. gs. Gripas pandēmijas zināmas jau no 9. gs. Pēdējās no tām – 1889. g., 1918. g. (t. s. spāņu gripa;  tai piedēvēti 50 milj. mirušo visā pasaulē), 1957. g. (t. s. Āzijas gripa; 2 milj.), 1968. g. Un kur tad vēl holera, tīfs, bakas, ….

Tradicionālajā Romas Misālē atrodams Sv. Mises formulārs “Tempore mortalitatis” (1962. g. izdevumā), jeb “Pro vitanda mortalitate” (agrākos izdevumos), t. i., “lai izvairītos no izmiršanas”, citiem vārdiem – nāvīgas epidēmijas laikam (att.). Tādējādi priesteris varēja upurēt Votīvmisi šajā īpašajā nodomā, lai sērga izbeigtos. Sv. Rakstos ne reizi vien ir parādīts, ka Dievs sūta sērgas kā kolektīvu sodu par grēkiem, ko sabiedrība kopumā vai tās vadītāji ir pastrādājuši pret Dievu. Tā mācīja arī Baznīcas tēvi un svētie. Piem., Sv. Bernardīns no Sjēnas rakstīja par trim rīkstēm ar ko Dievs soda – karu, sērgu un badu.

Tā, piemēram, minētās Sv. Mises introitā citēts Bībeles stāsts par nāvīgu sērgu, ar kādu Dievs savās dusmās piemeklēja savu tautu; šis teksts arī pirmajā lasījumā (2 Ķēn. (2. Sam.) 24:15–19,25):

“Tanīs dienās Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira – no Danas līdz Bēršebai – pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: “Tagad pietiek! Atrauj savu roku!” Un Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. Tad Dāvids sacīja Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: “Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!” Tad tanī dienā pravietis Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Kunga pavēles. Un Dāvids tur uzcēla altāri Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla. “

Tāpēc arī tauta ar gandarīšanā un lūgšanās arī vēršas pie Dieva un priesteri pienes upurus, lai remdētu dievišķās dusmas. Arī mūsu dievnamos dziedātās suplikācijas satur lūgumu: “No mēra, bada, kara, ugunsgrēka pasargi mūs, Kungs un Dievs!”

Sv. Mises lūgšanā teikts: “Dievs, kas vēlies nevis grēcinieka nāvi, bet atgriešanos, labestīgi uzlūko tautu, kura pie Tevis atgriežas, lai tad, kad tā parādās godbijīga Tavā priekšā, Tu žēlīgi novērstu no tās savas dusmības rīksti.” Priesteru īpašā loma šajā situācijā uzsvērta ofertorija dziedājumā, kas iedvesmots no cita Bībeles stāsta par sērgu kā Dieva sodu (Skaitļu 16–17): “Nostājās augstais priesteris starp dzīvajiem un mirušajiem ar zelta kvēpekli savā rokā un pienesdams kvēpināmo upuri remdēja Dieva dusmas, un Kungs lika miršanai mitēties” Savukārt Sv. Mises evaņģēlija lasījums (Lk. 4:38–44) vēstī par īsto dziedināšanas avotu – Jēzu Kristu, kurš virspirms dziedināja smagi slimo Pētera sievasmāti un pēc tam – daudzus citus sirdzējus.

Diemžēl jaunajā ritā šāda Mises formulāra nav. Atšķirībā no tradicionālās Misāles nav iespēju arī pievienot kārtējai Misei papildu lūgšanas (kommemorācijas) šādā vai citās publiskās vajadzībās.

Tātad Baznīca visos laikos epidēmijas situācijā vērsās pie Dieva ar lūgšanām, upuriem un gandarīšanu, pirmkārt jau ar Sv. Mises upuri, bet arī ar procesijām un svētceļojumiem. Tā, piemēram, tradicionālajā Romas Misālē nostiprinātais paradums 25. aprīlī iet procesijā ar gandarīšanas psalmiem un Visu svēto litāniju radās no pāvesta Gregora Lielā iniciatīvas, kad 590. g. Romā plosījās mēris.

Arī šajās dienās vairāki Itālijas bīskapi vai atsevišķu draudžu priesteri rīko šādus dievbijīgus pasākumus. Pats pāvests Francisks, lai izlūgtos želsirdību un epidēmijas mazināšanos itāļu un īpaši Romas iedzīvotāju vidū, nesen kājām devās pie Dievmātes svētbildes Salus populi romani, ko jau Gregors Lielais lika nest procesijā mēra laikā un epidēmiju laikā godinājuši arī vēlākie pāvesti, kā arī pie brīnumainā Krucifiksa, kas palīdzējis Romiešiem sērgas laikā 16. gs. Arī stingras karantīnas apstākļos Itālijas bīskapi ir solījuši, ka priesteri kaut aiz slēgtām dievnamu durvīm ik dienas saliks Sv. Mises upuri par dzīviem un mirušiem. Arī dažas laicīgās amatpersonas ir ķērušās pie pārdabiskiem līdzekļiem. Tā Venēcijas mērs savu pilsētu konsekrēja Dievmātes bezvainīgajai sirdij.

Saprātīgi un ar skatu uz lietu pārdabisko aspektu ir arī Latvijas bīskapu paziņojumi (4. martā un 13. martā ). Līdzīgā garā ieturēta arī Liepājas bīskapa intervija, pret kuras dažiem izteikumiem tomēr varētu celt kanoniskas dabas iebildumus (par Sv. Mises apmeklēšanas pienākumu epidēmijas laikā skat. kanonista komentāru).

Tā kā mūsu bīskapi iesaka tiem, kuri nevar ierasties uz Sv. Misi klausīties to tiešraidē vai ierakstā, tad arī ikdienas tradicionālo Sv. Misi ir iespējams klausīties un skatīties no vairākiem dievnamiem visā pasaulē. Piemēram, kanāls livemass.net piedāvā dievkalpojumus tiešraidē vai ierakstos no 3 vietām ASV un pa vienai – Meksikā un Šveicē, Sv. Mises un Vesperes var vērot no Svv. Eižena un Cecīlijas baznīcas Parīzē, arī no baznīcas S. Trinita dei Pellegrini Romā, bet tikai tiešraides – no kādas Sv. Pija X brālības kapelas Arizonā (ASV).

Interesanti, ka sērgas ietekmē Baznīcā atkal parādās tradicionālas lietas, ko no 60. gadiem revolucionāri noniecinājuši un pat skauduši – Sv. Mise bez tautas piedalīšanās, Sv. Komūnijas pieņemšana ārpus Mises, atturēšanās no miera sveiciena. Žēl, ka citi savukārt izmanto šo situāciju, lai ieviestu – medicīniski nepamatotu – Sakramenta saņemšanu rokā (tādas vēlmes sociālajos tīklos izsaka pat daži Latvijas katoļi). Var vēl pieminēt, ka mājāspalicējiem Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš piedāvā literāru darbu lasījumus internetā, to trāpīgi iesākot ar Bokačo Dekameronu – stāstu no mājas karantīnas viduslaikos mēra plosīšanās laikā.

Sv. Marija, Slimnieku veselība, lūdz par mums!

Jēzus pavairo maizi un zivis (Breviary.net)

Gavēņa ceturtās svētdienas nosaukums ir arī Laetare svētdiena – pēc Sv. Mises introita pirmā vārda, kas nozīmē “Priecājies!” Baznīca tā iezīmē Gavēņa laika viduspunktu parādot gavēšanas optimistisko pusi, arī savā ceremoniālā – gandarīšanas violetais liturģiskajos tērpos uz vienu dienu tiek nomainīts ar mazliet vieglprātīgu rozā, krāsa it kā līdzīga, tomēr ne gluži tā pati. Bet aicinājumu priecāties pravietis Isajs šajā tekstā (Is. 66:10,11) adresē Jeruzālemei. Arī pāvesta galma tradicionālā stacija, kas atzīmēta misālē, ir Romas baznīca Sv. Krusts Jeruzālemē, kurā atrodas 4. gs. no Jeruzālemes atvestās Jēzus ciešanu relikvijas, tajā skaitā – uzraksta plāksne, kas bija piestiprināta krustam Golgātā.

Pirmajā lasījumā no Vēstules galatiešiem (4:22–31) Sv. Pāvils runā par divām Jeruzalemēm – to, kas uz zemes, un to, kas debesīs, kam paralēle ar diviem Ābrahāma dēliem un viņu mātēm. “Abas mātes, Agare un Sāra, ir vecās un jaunās derības simboli. Ābrahama kalpone Agare, kuras dēls nolemts verdzībai, simbolizē veco derību, kas tika noslēgta Sinaja kalnā. Šīs derības dēli nav brīvi, viņi ir padoti likumam verdzībai. Sāra simbolizē augšējo Jeruzālemi, tas ir, Kristus Baznīcu. Baznīca ir brīva no likuma verdzības, un viņa ir mūsu māte. Tātad kristieši līdzīgi Īzākam ir apsolījuma bērni. Savā laikā Agares dēls Izmaēls vajāja Īzaku, Sāras dēlu. Kristīgajā ērā nav bijis tāda laikmeta, kad verdzības un neticības bērni nebūtu vērsuši savu naidu pret Kristus baznīcu un tās brīvību” (p. V. Strelēvica komentārs, Jaunā derība, Rīga, 1995, 358. lpp.)

Evaņģēlija lasījums (Jņ. 6:1–15) veltīts maizes pavairošanas un piecu tūkstošu cilvēku paēdināšanas brīnumam. To nereti tulko kā pirmtēlu Euharistijai. Svētīgais kardināls Šusters saredz šajā evaņģēlija stāstā vēl ko citu: “Šī barība apzīmē Dieva vārdu, kas ir barība dvēselei, taču no otras puses tā simbolizē materiālos labumus, kurus dievišķā Apredzība nekavējas dāvāt mūsu dabas atbalstam. Patiesi, neklājas pārspīlēt ar garīgumu, un sadalīt to, ko Dievs ir savienojis. Daba ir pamats un balsts žēlastībai un pārdabiskajām lietām, tāpēc vienmēr ir nepieciešams, kaut arī mērdējot nekārtīgās iekāres, apmierināt mūsu vājās dabas likumīgās prasības. Garīgie tēvi kā svarīgu visiem, atskaitot žēlastību apveltītas priviliģētas dvēseles kā acīmredzamus izņēmumus, māca izšķiršanas tikumu, kas ir pareizais vidusceļš starp diviem pretējiem pārspīlējumiem. Daži, kas to nav ņēmuši vērā un garīgo dzīvi uzsākuši pārdroši, ir beiguši tā, kā teikts tautas sakāmvārdā: “Kas izliekas par eņģeli, kļūst par lopu”” (Liber sacramentorum, Marietti: Torino, vol. 6, p. 118.)

Sekojošajā nedēļā darbdienās Misāle paredz šādus lasījumus:

Pirmdien: 3. Ķēn. 3:16–28 (divas sievietes, viens bērns un Zālamana spriedums), Jņ. 2:13–25 (Jēzus svētnīcā: Nojauciet šo namu, un es trijās dienās to uzcelšu).

Otrdien: Iz. 32:7–14 (tauta pielūdz zelta teļu, Mozus remdē Dieva dusmas), Jņ. 7:14–31 (Jēzus kā jaunais Mozus)

Trešdien: Ez. 36:23–28 (Kungs dos tautai jaunu sirdi un garu), Is. 1:16–19 (Aicinājums uz labiem darbiem, kā piedošanas priekšnoteikumam), Jņ. 9:1–38 (Jēzus dāvā redzi kopš dzimšanas aklajam). Bet šogad te iekrīt Dievmātes pasludināšanas svētki.

Ceturtdien: 4. Ķēn. 4:25–38 (Elisejs atdzīvina zēnu), Lk. 7:11–16 (Jēzus atdzīvina zēnu).

Piektdien: 3. Ķēn. 17:17–24 (Elija atdzīvina zēnu), Jņ. 11:1–45 (Jēzus atdzīvina Lācaru).

Sestdien: Is. 49:8–15 (Kungs apžēlosies par savu tautu), Jņ. 8:12–20 (“Es esmu pasaules gaisma”).

Bet Ogres Sv. Meinarda baznīcā svētdien, 22. martā, plkst. 12.00 tiks upurēta Sv. Mise tradicionālajā Romas ritā, īpaši par visiem Latvijas ļaudīm sērgas laikā.